Gruzija - Virs mākoņiem Tušetijā
Tā pašā augusta sākumā bariņš drosmīgu Latvijas tūristu devās iepazīt Tušetiju – vienu no Gruzijas grūtāk pieejamajiem reģioniem. Lai nokļūtu Tušetijas centrālajā ciematā Zemo Omalo (Augstajā Omalo), bezceļu apstākļiem piemērotā auto jāpavada apmēram stundas piecas, kamēr tas izlīkumo gar klinšu malām un krāčainu upju krastiem, cauri pārejām, šķērsojot kalnu strautus un gar blējošu aitu bariem, no kuriem rēgojas arī kalnu kazu savītie ragi. Tā kā emocijas šo četru dienu laikā ir vārdos neaprakstāmas, mēģināšu stāstu ietērpt fotogrāfiju mētelītī.
Jau izbraucot no Tbilisi, ir pilnīgi skaidrs: “Šeit, ielejā, dienas būs neciešami karstas, cik labi, ka dodamies kalnos!”. Pēc apmēram pusotras stundas ceļā, Kahetijas ciemā Kvemo Alvani (jeb Zemais Alvani) mūs jau gaida smaidīgi šoferi un trīs Delikas (apvidus auto, kur katrā ir vieta sešiem pasažieriem un vēl šoferim; ja labi grib, uz jumta vēl var piesiet krātiņu ar vistām, pāris maisu vilnas un četrus arbūzus). Un tad sākas PIEDZĪVOJUMS.
Zem riteņiem nošņirkst akmeņi, klints siena vienā mašīnas pusē kļūst aizvien augstāka, kamēr otrā – aiza aizvien dziļāka. Braucam caur strautiem, gar pašu aizas malu un tie, kam ir drosme pavērties pa mašīnas logu, bauda skatus, kas silda katra kalnu mīlētāja dvēseli. Un mašīnā tiek secināts – Gruzijā kalni – pat katrā no reģioniem ir atšķirīgi! Pie jūras savādāki, Kazbeka apkārtnē savādāki, pie Azerbaidžānas robežas savādāki, bet tie, kas Tušetijā, atšķiras pavisam!
Maza pauzīte ar skatu uz jau veikto un vēl priekšā esošo ceļu.
Kad 2850 metrus augstā Abano pāreja šķērsota, ir laiks nelielai pusdienu, arbūza un dzimšanas dienas pauzītei!
Sulīgais auglis tāds, lai pietiek 21 personai. Pa diviem gabaliņiem. Vismaz!
Un jā, šeit augustā iebrienam sniegā. Pelēkā, pieputējušā, bet sniegā. Un cik bieži ir izdevība uzcelt sniegavīru un nolikt tam blakus dienu atpakaļ plūktu persiku?
Tad ceļš lejup, augšup, vēlreiz lejup un vēlreiz augšup, līdz no zaļiem pakalniem iznirst Zemo Omalo – ciematiņš, ko turpmākās četras dienas jau gribas saukt par mājām – tik omulīga šeit dzīvošana. Un kā īsta dāvana tiem, kas ikdienu pavada telefona sarunās un interneta līkločos – šeit mobilā telefona zona ir... nepieejama! Lūdzu, baudiet atvaļinājumu! Gan jau dažas dienas visa pasaule iztiks bez jums.
Nakts kalnos mums uzdāvina pilnmēnesi – lielu un baltu tā tikko sietu lauku siera rituli.
Bet nākošais rīts... Kurš vēl ir uz muzeju gājis pusastoņos no rīta? Ar stāstiem par pasaules uzbūvi uz pašas zemes maliņas.
Un no muzeja skats uz ciematiņu Bondžorno 2350 metru augstumā, kas, ja tajā uz dzīvi ziemā paliktu kaut viena ģimene, būtu augstākā apdzīvotā vieta visā Eiropā... Vēl pat nenojaušam, ka dienu vēlāk dosimies šim ciematiņam cauri zirgu mugurās.
Bet ceļš no muzeja uz brokastīm... īsta rīta rosme!
Vietējos iedzīvotājus ne par “tušetiešiem”, bet par “tušiem” dēvē – un viņi ar to tik lepni, ka pat auto numurs ir kā vizītkarte!
Mazi ciematiņi, no akmeņiem krautas dzīvojamās mājas, uz lievenīša aizsēdējušies dzīves svinētāji ar ģitāru... īsta vietējā eksotika.
Un tad dodamies ciemā pie vietējiem aitu ganiem, kam pašlaik aitu cirpšanas un vilnas ražas sezona.
Kamēr pusdienojam, kalnus pārsteidz pamatīgs lietus, bet ir, kam tas sagādā bezgalīgu prieku.
Nakts arī mūsu ciemā ir sagādājusi pērkona negaisu, pēc kura ielejās nosēdušies smagi mākoņi...
Papriecājušies par mākoņiem, katrs tiekam pie maza kalnu zirdziņa, un, aiziet... kalnu piedzīvojumā!
Diena gara, karsta, kas Latvijas vasarā saulīti mazāk redzējuši, dienu noslēdza kā sarkani vēzīši... Bet tāda tā kalnu saule ir – divus kilometrus tuvāk kā Baltijas jūras krastā...
Un tad, elpu aizraujošu skatu pavadīti, dodamies atpakaļ mājupceļā...
Paldies, Tušetija, uz tikšanos citā vasarā, citā gadā vai citā dzīvē!
Aiga Krišmane, Georgia Travel RSP